- Vienkāršs veids kā noņemt mājdzīvnieku spalvas no dīvāna
- Andžela Perla nāk klajā ar prognozi: kurām zīmēm janvāra vidus kļūs par izšķirošu punktu
- Iemesli, kāpēc alveja izžūst, un 7 efektīvi veidi, kā to atjaunot
- Ir pienācis laiks pārstādīt savu orhideju: 6 ekspertu padomi perfektai augu augšanai
- Numeroloģija 2026.gadam: vadošais gads – kā to maksimāli izmantot
Olga saņēma SMS no sen aizsaulē aizgājušās mātes, tomēr atverot īsziņu viņa pēkšņi sastinga uz vietas
Olga saņēma paziņojumu no sen aizsaulē aizgājušās mātes, tomēr atverot īsziņu viņa pēkšņi sastinga uz vietas un nespēja bilst ne vārda, tomēr tad saņēmās.
“Olga, tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku,” teica mana draudzene Māra, satraukusies.
Es smagi noriju siekalas, mans kakls bija izžuvis, kļuva kā smilšpapīrs. “Es… Es saņēmu ziņu no mammas.”
Māra nolieca galvu, viņas uzacis saraucās. “Bet tava mamma… viņa jau divus gadus ir aizgājusi.”
“Es zinu,” es čukstēju, un man trīcēja rokas, kad es viņai pasniedzu savu telefonu. “Bet paskaties.”
Ziņa uz ekrāna bija īsa, bet tā bija kā nazis, kas ie***s man sirdī: “Olga, mīļā. Es tevi ļoti mīlu. Man žēl, ka mēs neesam sazinājušās, kopš es esmu prom. Piedod man, lūdzu.”
Māras seja kļuva bāla. “Tas… tas nevar būt īsts ziņojums. Kāds, iespējams, izspēlēja sāpīgu joku ar tevi.”
“Es nezinu,” es teicu, balsij trīcot. “Bet šī sajūta… Es nezinu, kā to izskaidrot. It kā tā patiešām būtu mana mamma.”
Tomēr..
Pirms Māra paspēja atbildēt, pienāca vēl viena ziņa. Es uzlēcu, un mana sirds paātrinājās. Es paskatījos uz ekrānu: “Olga, vai tu atceries mūsu mīļāko vietu? Tas mazais dīķis. Cik ļoti es vēlos, lai mēs varētu tur atkal aizbraukt.”
Es sajutu, kā mani pārņem sl***ta dūša. “Tā ir viņa, Māra. Tai jābūt viņai.”
Māra pakratīja galvu, cenšoties spriest loģiski. “Varbūt tas ir kāds hakeris. Vai izjokošana. Mums ir jānoskaidro, kas aiz tā stāv.”
Lasi vēl: Nauda būs kā nekad: Speciālisti prognozē, ka jūlijā nauda kā traka lips klāt šīm 3 zvaigžņu zīmēm
Kad mēs sēdējām manā vāji apgaismotajā virtuvē, ziņas turpināja pienākt. Katra no tām bija personiskāka par iepriekšējo, katra plēsa vecas brū**s. “Vai atceries vasaru, ko pavadījām pie ezera? Man pietrūkst to dienu. Man trūkst tevis.”
Māras acis paplašinājās no bailēm. “Olga, tas kļūst nekontrolējams. Mums jādodas uz p***u.”
“Bet kas, ja tā patiešām ir viņa?” es jautāju, tikko dzirdami čukstus. “Ko darīt, ja viņa mēģina atgriezties?”
Māra satvēra manas rokas, cieši saspiežot tās. “Olga, tava mamma ir aizgājusi. Tā nav viņa. Tas ir kāds, kas cenšas tevi samulsināt.”
Atnāca vēl viena ziņa, pavisam cita: “Meita, sargies no cilvēka ēnā.”
Es jutu, ka man kļūst ļoti bail. “Ko tas nozīmē?”
Māra ciešāk saspieda manu roku. “Mums ir jānoskaidro, kas to dara. Un mums tas jādara tagad.”
Nakts ieilga, un ziņojumi turpinājās. Katra no tām kļuva aizvien biedējošāka, katra no tām lika man sarauties vēderā. Es jutu, kā mans vesels saprāts izslīd, kā robeža starp realitāti un murgiem izplēn.
“Olga,” Maša sacīja ar stingru balsi. “Mēs to pārdzīvosim. Bet tev man kaut kas jāapsola.”
Es skatījos uz viņu, izmisīgi cenšoties rast stabilitāti. “Ko?”
“Apsoli, ka nedarīsi neko neapdomīgu.”
Es piekodināju, un man no bailēm sāpēja sirds. “Es apsolu.”
Bet, kad pienāca ziņas, es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs. Un, lai arī cik ļoti es centos, es nespēju atbrīvoties no mātes gara.
Nākamā ziņa izšķīra manu likteni: “Olga, viņš nāk pēc tevis.”
